Journey to Chernivtsi

Pilsētas centrā, iepretim tagadējai Hard Rock Cafe, atrodas kinoteātris „Orion”, agrākā ebreju sinagoga, no šejienes aiziet iela uz universitāti, pa to brauc 4. trolejbuss, dodas uz savu galapunktu, garām saulē dzeltenām, oranžām, baltām mājām līdz pilsētas universitātei, līdz pilsētas universitātei, kurā ir tādas pat humanitāras studiju programmas, kā citviet provinču augstskolās, socioloģija, filozofija, filoloģija, studentu bildes no studiju procesa, pa ceļam māja, pie kuras pielikta zīme: „Šeit 1911. gadā dzīvoja Jozefs Šumpēters, kad 1910./1911. gadā pasniedza Černovcu universitātē”, vēl citur ir māja, kurā dzīvoja Pauls Cēlans, trolejbuss izbrauc pa mazo ieliņu, saules piekveldētu, kuru no abām pusēm skauj gadsimtu mijā celti divstāvīgi un trīsstāvīgi mūra nami, pie universitātes tas nogriežas pa kreisi, lai mestu savu galapunkta loku. Gaiss elpo un zaļā zāle ēnā ir melnpelēki tumša, izstaigātas taciņas taisnstūrainajā laukumā starp trotuāru un smilšaino iekšpagalmu, mājas siena ēnā ir žilbinoši tumša, šķībi nošķiebts stabs no vairs neesošas sētas iezīmē pagātnes trajektorijas šajā izstaigātajā pleķītī, iespējams vēl no padomju laikiem, trolejbuss griežas pa kreisi, nami šeit kļūst augstāki, vienā pusē ir kaparbrūns apmests nams no sešdesmitajiem, otrā pusē eksotiska izskata jūgenda nams ar ekstravagantiem rotājumiem, līdzīgi universitātes ķieģeļu sienu violetajam zīmējumam, ķieģeļu sienu raksts, kas atgādina Rīgas Politehniskā institūta ēku, un laikus, kad cara Krievijas rietumu provincēs tirgotāji aizrautīgi attīstīja pilsētas, ceļot sabiedriskās celtnes. Ekstravaganta izskata jūgenda nams, kura īpašnieki jau sen miruši, ja pārvarēja trīsdesmito gadu represijas un privātīpašnieciskuma iznīdēšanas kampaņas, kas aizsniedzās arī līdz Rietumukrainai, neilgs ir trolejbusa ceļš pa šo ieliņu, pēc simtpiecdesmit metriem ieliņa pagriežas pa kreisi, jo tālāk seko stāvs kritums, sēta gar ielas malu aizsedz skatam pilsētas panorāmu, pēc vēlreiz simtpiecdesmit metriem iela atkal pagriežas pa kreisi, mājas ir saulē izbalējušas baltas, dzeltenas, rozā, oranžas.

Vasaras dienas rīts stacijā, klusums, debesis zilas, saule pacietīgi karsē, pie pirmā perona piebraucis vilciens, uz perona nedaudz nostāk no vilciena durvīm stāv vīrs maikā un miesaskrāsas treniņbiksēs, mati apgriezti paīsi un vilcienā piegludināti gar galvas sāniem, viņš smēķē cigareti, ir rīts, vilciens ir apstājies, viņš runā aizsmakušā, jautrā otrās dienas balsī, eksplozīvas līksmības brīži mijas ar atpūtas un letarģijas laiku, kad viņš piever acis, ievelk dūmu, viņš sarunājas ar saviem līdzbraucējiem, tie atvēruši kupejas logu, ēd brokastis un triec ar viņu, viņš jūtas labi, zem stacijas gadsimta sākuma nojumes saule nav tik karsta, viņš var stāvēt ēnā un skatīties saulē, vilciens sprauslā, un pavadoņi staigā garām, sarunādamies savā starpā, pierobežas pilsētā, pilsētā, kurā stacija nav pilsētas vidū, kur stacija ir vienā pilsētas malā un autoosta otrā pilsētas malā, atdalītas ar ielām un māju apbūvēm, šādas pilsētas malā ir piestājis vilciens, uz kura sāniem piestiprinātas plāksnītes, kas izliektas līdzīga ielu plāksnītēm, kirilicā rakstīts sarkaniem burtiem Москва – София, kaut kur jau šādam vilcienam ir jāpietur, un vietējiem ir iespējams nopirkt biļetes uz šo vilcienu negaram pārbraucienam, kaut kur pierobežā, starptautiskais vilciens iet cauri apdzīvotām vietām un kaut kur tam ir jāpietur, lauku ārsts, vecas sieviņas ar vistām un saiņiem, un tu jūties kā īpaša brīža liecinieks, kad no rīta pēc miega stacijas ēkā un pēc garas pastaigas pa pilsētu naktī, tu izej bez kāda mērķa uz stacijas perona, un tur tevi sagaida vilciens no Maskavas uz Sofiju un uz perona izkāpis vīrs maikā, kas smēķē cigareti un triec ar saviem otrās dienas rīta nogurušajiem, bet uzbudinātajiem ceļabiedriem, visi ir ceļā uz Bulgāriju, iespējams uz Varnu, uz zelta smiltīm.

Iet pa pilsētu un neko negaidīt, iet un neko tādu nemeklēt, pastaigāties pa tukšām, svelmes kveldētām ieliņām, bruģi nomaina sabrucis asfalts, un ielu apmales ir citviet nostaigātas, citviet jaunatjaunotas, mājiņas visgarām ielai ir nelielas, divstāvu, trīsstāvu mūra mājas ar divslīpu jumtiem, no sētas puses vari nejauši pienākt baznīcai ar šķībiem torņiem. Nezinot, pa nelielām ieliņām ejot, pēkšņi ieraugi sev blakus baznīcu ar šķībiem torņiem. Metāla režģoti vārti un sarga būda no sētas puses, taču vārti ir atvērti, un var ieiet baznīcas teritorijā, apsēsties uz lielo ieejas kāpņu akmens postamentiem sānos. Oriģināls esot Rumānijā celts. Un pēc tam arī šeit. Torņi baznīcai ir grieķu pareizticīgie, Bizantijas pēcteči, izkrāsoti zilās un baltās krāsās, apšūti ar zelta tresēm, lielais centrālais tornis taisnām kolonnām un logu ailām rotāts, četri tornīši uz stūriem ar šķībām, leņķī noliektām kolonnām un izskatās šķībi krītoši. Apejot apkārt baznīcai, kas cieši ieskauta ar saimniecības ēkām, šķūnīšiem un garāžu, nonāc nelielā ainaviskā skvēriņā baznīcas priekšā – ar gaišu smilti klāta centrālā eja, pietiekami plata, lai dievlūdzēji vienā straumē varētu ieplūst iekšā, bet ne tik plata, lai divi pajūgi varētu izmainīties, aiz ejas ir zālājs uz abām pusēm un divi soliņi, kur atpūtināt kājas, kopā tas neaizņem vairāk par nelielu mājas pagalmu – baznīca ir uz gruntsgabala starp diviem dzīvojamajiem namiem, abās pusēs norobežota ar žogu no ielām, tik atšķirīga no monumentālās arhitektūras, kur baznīca ir piemineklis nostatu no pārējām celtnēm, ainaviska dominante plašākā pilsētas ansamblī, kur mūsdienās dominē citi sistēmbūvnieciskās arhitektūras kompleksi. Taču burvīga ir baznīca starp mājām, tā nav tik liela, lai liktu justies liekam un neaicinātam, tā ir ikdienas sastāvdaļa, tur nav tik daudz lepnības un tukšuma, cik sniedz tukšie laukumi ap baznīcām, pa uļica Rusjka garām baznīcai brauc trolejbuss, mājiņas gar ielas malām kļūst vēl mazākas, un pēc trīssimt metriem no kreisās puses pievienojas ieliņa, kas gāja baznīcai no muguras puses. Šajā vietā, skatoties uz priekšu, var redzēt tālumā industriālās zonas un garāžu kooperatīvu mantojumu, aiz tiem pelēkbaltās četrstāvu mājas, tā ir pilsēta, ko mēs neredzam kā pilsētas daļu.

Paejot pa Jomas ielu līdz galam un pa kreisi, nonāc lejā uz šauras ieliņas, kam vienā pusē ir vienstāva apmesta koka māja, aiz drāšu žoga ir vārtiņi un mazs laukumiņš, logā ir ebreju svečturis, un tā ir neliela ebreju svētnīca. Skatoties pāri, otrā pusē ir zālains stāvs pakalns, kurā aug ķiršķoki, tie ir lieli, nokareniem, nolaideniem zariem, kuros tumši sarkani ķirši nolaižas pār asfaltēto ietvi, pakalns ir zāles zaļš un, ejot pa trotuāru, ķirši ir neaizsniedzami, bet pakāpjoties pakalnā, kas ir stāvs kā grāvja krasts, un ar abām kājām kā mežacūkai iecērtoties zemē, jo kājas slīd, pakāpjoties pāris soļu pakalnā, ķiršu zari noliecas pār tevi, pastiepjoties vari tikt līdz zemākajiem nolaidenajiem zariem, kam puišeļi netiek klāt, ķirši ir nokrituši un atstājuši nospiedumu uz asfalta, pastiepjoties var pielasīt dažas saujas skābenu pilsētas ķiršu, tie drīz beidzas, un lai piekļūtu blakus zariem, pat zemākajiem, ir mazliet jāpalecas, cenšoties saglabāt līdzsvaru, lai nogāzē nenoslīdētu lejā līdz ietvei. Mazliet palecoties, ķiršu ēšanu var paildzināt, paaugstināt par dažiem zariem, pieķēries pie lēcienā noķertā zara, tu krīti atpakaļ, nevēlēdamies noslīdēt lejup pa nogāzi, un kā mežacūka stāva grāvja krastā iecērt kurpes malu zālājā vēl mazliet pagarināt ķiršu ēšanu. Otrā pusē ir vienstāvu ebreju svētnīca, bet aiz ķiršu kokiem, kas ir apstādījumu līnija, ko sens dārznieks iedēstījis ar domu par visiem, aiz ķiršu kokiem, kur uzkalns kļūst līdzens, ir balta deviņstāvu blokmāja garā vienlaidu rindā, mazliet nost no ielas un uzkalnā, daudzi ir skatījušies pa šiem logiem, uz šiem ķiršiem, un uz ebreju svētnīcu, no mazliet cita skatpunkta, bet redzējuši to pašu, ķiršu galotnes, asfaltu un ebreju svētnīcu otrā pusē ielai, un tālāk māju siluetus, mājas, un mājas aiz mājām, visu pilsētas centru, no perspektīvas, kas ķiršu ēdājiem nav redzama.